Holande Trip Trip

 Par ceļojumu jeb Nīderlande, topošā Latvijas kolonija

Briseles lidosta. Pēc milzīga norāžu, slīdošo kāpņu un gaiteņu labirinta, kas man atgādināja to, kas bijušā Rīgas adītāja kompleksā pie Zemitāniem, es beidzot nokļuvu līdz izejai. Tur satieku divas meitenes no manis ieskatītās universitātes - NHTV Breda. Ar sajūsmu sveicināju abas skaistās holandietes, kurām bija uzticēts tas atbildīgais darbs mani un vēl trīs cilvēkus sagaidīt šajā lidostā. Taču tad notika neparedzētais - izrādās, ka šīs holandiešu meitenes īstenībā ir no Liepājas. Un, lai arī eksotiski, es to nebiju gaidījis...

Izbraucam uz Bredu. Šoseja ar četrām joslām katrā virzienā un atļauto ātrumu 130. Bet sastrēgums - visas kustas gliemeža ātrumā. Lai pakavētu laiku, pasaules čempions datorspēlē 2048 - ventspilnieks Atrjoms - liek mums pārējiem pieciem, ieskaitot abas NHTV meitenes no Liepājas, atrisināt uzdevumu: "Istabas vidū guļ divi līķi - Ādama un Ievas. Blakus ir stikla lauskas un izlijis ūdens. Kā viņi nomira?" Atrisinājums tam, protams, bija, ka Ādams un Ieva ir zivis, kuras nomira, kad saplīsa akvārijs.

Piektdienas vakars un nakts Bredā, Nīderlandē

Starp citu, man no balkona pavērās skats uz topošo centrālo staciju!!!

No rīta gājiens uz universitāti. Tur vispārēja universitātes prezentācija. Izrādās, ka no starptautiskajiem studentiem visvairāk ir no Vācijas, Bulgārijas un... Latvijas.

Prezentācijai beidzoties, mēs, kādu 20 cilvēku grupa, tukumnieces Egitas un vakar iepazītās liepājnieces Irēnas pavadībā gājām uz Loģistikas korpusu. Tur pasniedzējs Francis mūs iepazīstināja ar loģistiku, kā arī iedeva vienu uzdevumu, kuru, nevienam par pārsteigumu, vislabāk izpildīja poļi. Francis esot sajūsmā par Latviju, tikai neuzzināju, kāpēc. Pēc tam bija prezentācijas jau par konkrētām programmām, tostarp Satiksmes vadību. Šeit tad pasniedzējs izmantoja Ķīnu un... Latviju kā piemērus tam, kādas problēmas šajā programmā mācītu risināt. Ko gan holandieši bez mums, latviešiem iesāktu? Ne šiem studentu būtu, ne šie zinātu, ko mācīt!

Pēcāk gājām uz vecpilsētu. Parkā ganās random vistas. Pasniedzējs uz jautājumu "Kāpēc parkā ir vistas?" atbildēja ar "Kāpēc gan ne?", kas manu ziņkārību apmierināja.

Vecpilsētā tovakar lieli svētki: bērniem ģērbušies par nēģeriem - melnas afro parūkas, zem šortiem melnas zeķubikses, rokās melni cimdi. Un sejas arī melnas. Tādi tur veseliem deju kolektīviem kāpj uz skatuves centrālajā laukumā un dejo. Pieaugušie dzer, jo taču sestdiena vecpilsētā un vēl svētki.

Kādam laikam gadījās sūdīga naktsdzīve...

Nākamajā rītā bija jābrauc atpakaļ uz lidostu. Šoferi atkal nav nekādi holandieši, bet gan divi puiši no Liepājas...

Par infrastruktūru jeb holandieši arī ir tikai cilvēki

 Priekšvārds: Nebaidieties lasīt šo rakstu ar kritisku skatu. Manis redzētais ir tikai vienā Nīderlandes pilsētā vienā nedēļas nogalē un var atšķirties citos gadījumos.

Visa attīstītā pasaule, projektējot pilsētu infrastruktūru, skatās uz Nīderlandi pēc padoma. (Nu labi, varbūt ne Latvija.) Nīderlande tiek glorificēta par izcilo velosipēdu infrastruktūru, kura noved pie liela riteņbraucēju skaita, mazāk negadījumiem, klusākām ielām, utml. Tāpēc arī Latvija mēģina darīt kaut ko lietas labā. Diemžēl Toma Kokina vīzija par plašu velojoslu tīklu Rīgas sirdī tika noplucināta līdz pāris mazsvarīgām šķērsielām, kas jau nozīmē to, ka tās neizmantos pilnvērtīgi. Un tās, kuras izveidoja, noplicina paši velosipēdisti: pēkšņi sensenās Rīgas peļķes un bedres kļuvušas par īstu problēmu, jo nu tās atrodas uz velojoslas, nevis koplietošanas joslas. Mēs turpinām redzēt riteņbraucējus uz ietves. Šis fakts gaužām satrauc autovadītājus: velofašisti iekarojoši daļu brauktuves, kuru tāpat tie neizmanto! Ja jau šie tik pat mierīgi minas pa ietvi, tukšo joslu var izmantot kā stāvvietu! 

Par laimi Nīderlandē varēju atsvaidzināt galvu - holandieši arī ir tikai cilvēki! Jā, viņiem gandrīz visur ir veloceļi. Jā, ļoti daudz cilvēku izmanto velosipēdu. Taču arī tur ir problēmas. Daudzas tādas pašas kā Rīgā:

Veloceļus vietām rotā nelīdzenumi un peļķes. Un, līdzīgi kā Rīgā, tas ir proporcionāli ielu kopējam stāvoklim. Ja Rīgā lietus ūdens novadīšanas problēmas un bedres ir ierasta parādība gan uz ietvēm, gan uz automašīnām paredzētās braucamās daļas, tad nevienu nevajadzētu pārsteigt tieši tas pats uz veloceļiem. Tikmēr Bredā ielu kopējais stāvoklis ir ļoti labs - bedru nav, nelīdzenumi minimāli un par lietus ūdens novadīšanu ir padomāts. Bet dažās vietās tomēr kas nogājis greizi.

Pa veloceļiem un joslām staigā gājēji. Vairumā gadījumu iemesls tas pats, kas Rīgā - ietve ir neparocīgāka, ar sliktāku segumu un/vai neeksistējoša. Vietām vēsturiskajā centrā (kā bildē zem šī teikuma) ietve kā tāda tikusi likvidēta, lai rastu vietu velojoslai.

Vēlāk, jau no mašīnas loga, pamanīju, ka šī svaigā ceļa posmā otrā pusē ir nevajadzīgi pārāk ass S veida līkums, kur daudzi riteņbraucēji izvēlas braukt pa zālienu.

Šī sieviete mani gandrīz nobrauca, jo, fotografējot vienvirziena celiņu, man nebija ienācis prātā, ka kāds riteņbraucējs nesīsies pretējā virzienā.

Riteņbraucēji brauc pretējā virzienā pa vienvirziena joslu vai pat brauktuvi bez īpašām velojoslām; tie šķērso ielu pie sarkanās gaismas; tie bremzē automašīnas, pa šauru velojoslu braucot pa pāriem (šajā gadījumā tie bija tie veloentuziasti ar ķiverēm, iespīlētiem šortiem un skūtajām kājām). Diemžēl mans fotoaparāts nebija spējīgs fiksēt šos gadījumus - viss izplūdis, jo bija tumšs, nebiju uzslēdzis pareizo fotografēšanas režīmu un uz objektīva tika lietus lāses. Šī ir labākā bilde, taču par pārējiem gadījumiem jums nāksies man ticēt uz vārda.

Latviešu problēmas, kuras nav problēmas Bredā

Velosipēdu novietnes Bredā tomēr ir retums. Vecpilsētā tādu gandrīz vispār nav - vien dažas redzēju. Taču visiem ir aizmugurējā riteņa slēdzene: aizslēdz un atstāj riteni, kur pagadās. Velonovietnes pārsvarā ir tikai ilglaicīgai novietošanai - pie daudzdzīvokļu mājām, universitātes un centrālās stacijas. Un bieži vien tās nemaz nav no tām drošajām.

Centrālās stacijas megastāvvieta 1

Centrālās stacijas megastāvvieta 2

Vairums veloceļu ir kopā ar ietvi, kur veloceļš ir pazemināts un abus atdala betona vai granīta apmale. Jaunajos projektos abi celiņi mēdz būt vienā līmenī (kā Rīgā starp Šmerli un Mārkalnes ielu.) un vienā gabalā pat tikai ar divām baltas krāsas līnijām atdalīti.

Gājēji pa kreisi, velo pa labi. Visvairāk man patīk tie īslaicīgās lietošanas koki uz paletēm - ja grib, lai jau būvniecības stadijā ceļš izskatītos labi.

Nīderlandē būvē nākamajām paaudzēm

Kamēr Latvijā vairums betona izstrādājuma apmaļu ir sadrupušas un 2010. gadā pabeigtā Centra - Berģu veloceļa asfalts nu jau ir no vienas vietas ar plaisām nosēts, Nīderlandē visu dara pamatīgi: apmales ir ražotas no ļoti izturīga betona vai granīta. Asfalts ir gluds, bez plaisām un vietām klāts ar īpašu pārklājumu, kas nodrošina labāku saķeri. Pie lietus ūdens novadīšanas ir kārtīgi padomāts - tā, atšķirībā no Rīgas, funkcionē un netraucē satiksmes dalībniekiem.

Pie velna! Viņi pat sen pamestu dzelzceļa atzaru atjauno ar betona plākšņu pamatu un granīta plākšņu segumu tikai tāpēc, ka tā labāk izskatīsies! Jo vilcieni to vairs nevar izmantot - sākuma daļa nojaukta un apbūvēta.

 

Būvējot ritenim, aizmirst par gājēju

Dažviet ietvju nav vispār - kāpēc, lai kāds ietu ar kājām, ja var ar riteni? Tāpēc pāris reizes nācās redzēt gājējus ejam pa velojoslu vai tai blakus iemītu taciņu. Dažviet pa velojoslu gāja, jo ietve par šauru. Kādā privātmāju rajonā gar dzīvžogu tā bija pārāk šaura, lai pat tikai viens cilvēks pa to ietu. Vairumā gadījumu tie ir veci projekti, bet arī jaunajos tā var būt. Visi luksofori ir kā Jelgavā, kur, nenospiežot pogu, zaļā gaisma neiedegsies.



Un tad vēl ir tas parks... Tur priekšroka ir velosipēdistam, nevis cilvēkam, kurš grib atpūsties. Uz tiem celiņiem, kur laternas ir, tās atrodas uz paša celiņa, kas padara metru asfalta neizmantojamu. Soliņi ir tikai pāris vietās. Kurš gan gribētu parkā atpūsties? Tas taču ir tranzītam!

Un viesnīcas reģistrācijā man pateica, ka parkā tumsā labāk nerādīties...




Šī vieta. Ir luksofori gan automašīnām, gan velosipēdiem, bet ne gājējiem. Tiem jātiek pāri kā nu kurš māk...

Bet ir jau arī lietas, kas labākas nekā Latvijā. Krustojumos ar visām mazsvarīgajām ieliņām gājējam ir priekšroka, bet automašīnām - guļošais policists. Līdzīgi kā tagad ir Jelgavā vai Rīgā uz Krasta ielas pie Mola.

Vēl no labā var pieminēt šos zaļos celiņus. Stacijā pašlaik noris lieli būvdarbi, tāpēc mainīta satiksmes organizācija. Lai cilvēkiem nebūtu jāmaldās, meklējot pagaidu gājēju tiltu, ir tikušas uzkrāsotas zaļas līnijas, kas palīdz tev to atrast. Latvijas būvdarbos šādu palīdzību saņem tikai automašīnas.

Kā ar autovadītājiem?

Pēc maniem novērojumiem autovadītāji ir daudz nepaklausīgāki par mūsējiem, izņemot gadījumos, kur iesaistīti velosipēdisti. Tā, piemēram, neviens nav novietojis savu auto uz velojoslām, taču tie ignorēja "braukt aizliegts" un "autobusu joslu" un bieži vien brauca ar ātrumu, kas noteikti nebija 50.

Un nobeigumā: kāpēc vispār Nīderlandē tik daudzi brauc ar velosipēdu? Universitātes pasniedzējs teica, ka galvenais iemesls ir lētums. Un tik tiešām: ja autobusa mēnešbiļete 10 kilometriem maksā 136 eiro, tad velosipēdu var nopirkt par 90 eiro un braukt vairākus gadus. Un, ja grib ietaupīt vēl vairāk, naktīs tev piedāvā nopirkt zagtus velosipēdus par nieka 10-20 eiro!

Rīgā autobusa mēnešbiļete ir 25 eiro neierobežotam attālumam.