Vēls rudens vakars nomaļā Rīgas guļamrajonā, kur vispārējā ogles melnuma
tumsā perona apgaismojumā mirdz necilā dzelzceļa stacija. Pie vairāku sliežu
ceļu ieskautā perona Galvaspilsētā lēni un mierīgi pieklabo pēdējais dīzeļvilciens
no Reģioniem. Automātiskajām durvīm atveroties, tā pasažieri nedroši izceļ
savus čemodānus pusmetru zemāk uz bīstami šaurā perona – platumā 1,6 metri, bet
no tiem 1,4 ir drošības zona un pārējos 0,2 metrus aizņem laternu stabi. (Citreiz
mātēm nākas bērnu ratiņus nocelt no perona un stumt pa blakus esošajām sliedēm,
bet šoreiz ratiņu nevienam nav.) Pēc neilgas drūzmēšanās, gaidot vilcienu
tikpat mierīgi uzsākam gaitu un pametam staciju, nelielais pūlis uzsāk ceļu
pāri sliedēm. Tālumā dzelzceļa luksofors pārslēdzas sarkans, un vilciens ir
prom. Iestājas klusums. Cilvēki pa trepītēm kāpj lejā no uzbēruma un iekšā melnā
tumsā. Grants ceļa peļķē atskaņot pasažiera kurpes radītam „pļakš”, tiek konstatēts,
ka trepes ir pievarētas, un nu ļaudis atrodas jau uz piebraucamā ceļa. Šis jau
sāk atgādināt kādu pārgājienu: pūļa priekšgalā cauri tumsai taustās līderis (un
dažreiz dabū pa seju ar kādu krūma zaru), bet aiz viņa ar somām seko pārējie,
cerībās, ka tas priekšā zina, kur iet. Pēc čemodānu ritenīšu izdotās skaņas
drīz var noprast, ka nu grants segumu nomainījis izdrupis asfalts. Lai gan – ko
tas maina? Peļķes tāpat ir. Taču pārgājiena komanda mērķtiecīgi turpina savu
ceļu cauri tumsai. Virs galvas mirguļo vien zvaigznes un pāris dzīvokļu logi –
tur laikam televizoru skatās. Te kāds pārgājiena biedrs aptver, ka var taču
ceļu apgaismot ar sava tālruņa lukturīti. Pēc brauciena vilcienā ar bezmaksas
WiFi, bet bez uzlādes iespējām, baterija ir gandrīz tukša, taču ceļotājs tomēr
izvēlas riskēt. Diezgan spožs tas lukturītis neizrādās, taču ieslēgts tieši
laikā – komandas priekšā no tumsas pēkšņi iznirst divi ceļa vidū ieasfaltēti
metāla mieti, kas paredzēti autosatiksmes ierobežošanai. Šķērslis pārvarēts bez
kritušajiem. Komanda uzelpo. Tūlīt arī sākas pagalma ielas apgaismojums un jau netālu
var arī dzirdēt intensīvas autosatiksmes šalkoņu pa asfaltu. Vēl simts metri un…
un IR! Pūlis burtiski iekāpj citā pasaulē. Gar acīm aizslīd 3,3 miljonus eiro vērtais
jaunais tramvajs un paveras skats uz vienu no Rīgas diženākajām ielām, lepni
sauktu par Brīvības gatvi. Komanda ir priecīga par paveikto: tā ir pilnā
sastāvā sasniegusi civilizāciju. Nu ceļabiedri, nepateikuši ne vārda, izklīst
kur kurais – viens ar savu čemodānu uz pilsētas autobusu, cits iepirkties uz
lielveikalu, vēl kāds pa taisno uz tuvējām daudzstāvu dzīvojamajām ēkām. Visi
var uzelpot. Piedzīvojums ir galā.
Stāsts veidots pēc patiesiem notikumiem.