Rīga vilina

Vēls rudens vakars nomaļā Rīgas guļamrajonā, kur vispārējā ogles melnuma tumsā perona apgaismojumā mirdz necilā dzelzceļa stacija. Pie vairāku sliežu ceļu ieskautā perona Galvaspilsētā lēni un mierīgi pieklabo pēdējais dīzeļvilciens no Reģioniem. Automātiskajām durvīm atveroties, tā pasažieri nedroši izceļ savus čemodānus pusmetru zemāk uz bīstami šaurā perona – platumā 1,6 metri, bet no tiem 1,4 ir drošības zona un pārējos 0,2 metrus aizņem laternu stabi. (Citreiz mātēm nākas bērnu ratiņus nocelt no perona un stumt pa blakus esošajām sliedēm, bet šoreiz ratiņu nevienam nav.) Pēc neilgas drūzmēšanās, gaidot vilcienu tikpat mierīgi uzsākam gaitu un pametam staciju, nelielais pūlis uzsāk ceļu pāri sliedēm. Tālumā dzelzceļa luksofors pārslēdzas sarkans, un vilciens ir prom. Iestājas klusums. Cilvēki pa trepītēm kāpj lejā no uzbēruma un iekšā melnā tumsā. Grants ceļa peļķē atskaņot pasažiera kurpes radītam „pļakš”, tiek konstatēts, ka trepes ir pievarētas, un nu ļaudis atrodas jau uz piebraucamā ceļa. Šis jau sāk atgādināt kādu pārgājienu: pūļa priekšgalā cauri tumsai taustās līderis (un dažreiz dabū pa seju ar kādu krūma zaru), bet aiz viņa ar somām seko pārējie, cerībās, ka tas priekšā zina, kur iet. Pēc čemodānu ritenīšu izdotās skaņas drīz var noprast, ka nu grants segumu nomainījis izdrupis asfalts. Lai gan – ko tas maina? Peļķes tāpat ir. Taču pārgājiena komanda mērķtiecīgi turpina savu ceļu cauri tumsai. Virs galvas mirguļo vien zvaigznes un pāris dzīvokļu logi – tur laikam televizoru skatās. Te kāds pārgājiena biedrs aptver, ka var taču ceļu apgaismot ar sava tālruņa lukturīti. Pēc brauciena vilcienā ar bezmaksas WiFi, bet bez uzlādes iespējām, baterija ir gandrīz tukša, taču ceļotājs tomēr izvēlas riskēt. Diezgan spožs tas lukturītis neizrādās, taču ieslēgts tieši laikā – komandas priekšā no tumsas pēkšņi iznirst divi ceļa vidū ieasfaltēti metāla mieti, kas paredzēti autosatiksmes ierobežošanai. Šķērslis pārvarēts bez kritušajiem. Komanda uzelpo. Tūlīt arī sākas pagalma ielas apgaismojums un jau netālu var arī dzirdēt intensīvas autosatiksmes šalkoņu pa asfaltu. Vēl simts metri un… un IR! Pūlis burtiski iekāpj citā pasaulē. Gar acīm aizslīd 3,3 miljonus eiro vērtais jaunais tramvajs un paveras skats uz vienu no Rīgas diženākajām ielām, lepni sauktu par Brīvības gatvi. Komanda ir priecīga par paveikto: tā ir pilnā sastāvā sasniegusi civilizāciju. Nu ceļabiedri, nepateikuši ne vārda, izklīst kur kurais – viens ar savu čemodānu uz pilsētas autobusu, cits iepirkties uz lielveikalu, vēl kāds pa taisno uz tuvējām daudzstāvu dzīvojamajām ēkām. Visi var uzelpot. Piedzīvojums ir galā.

Stāsts veidots pēc patiesiem notikumiem.